Vecāku galvenais jautājums, lietojot svešvalodas mājās, ir, kādu stratēģiju izmantot. OPOL jeb “Viens cilvēks, viena valoda” ir populāra stratēģija, ko izmanto daudzvalodu ģimenēs, lai veicinātu bērnu valodas attīstību. Tas ir bilingvālās pilnveides zelta standarts, taču dažām ģimenēm ir grūti konsekventi atbalstīt šo pieeju. Apsvērt OPOL metodes ierobežojumus nav slikta ideja. Izpētīsim dažus no šiem potenciālajiem trūkumiem:
• Viena no iespējamām OPOL problēmām ir tā, ka tā var radīt nelīdzsvarotību ģimenes locekļu valodu prasmju ziņā. Piemēram, ja viens no vecākiem runā tikai mazākumtautības valodā, bet otrs – vairākuma valodā, bērns var labāk apgūt vairākuma valodu, jo plašākā vidē ar to saskaras biežāk.
• Lai OPOL būtu veiksmīgs, ļoti svarīga ir konsekvence. Tomēr konsekvences saglabāšana var būt sarežģīta, jo īpaši, ja pastāv ārēji faktori, kas ietekmē valodas lietojumu, piemēram, sociālās mijiedarbības, skolas vai kopienas valodas izvēle.
• Mājsaimniecībās, kurās OPOL tiek stingri ievērots, ģimenes locekļi var saskarties ar ierobežojumiem, kas traucē viņiem brīvi sazināties savā starpā, jo īpaši, ja viņi nepārvalda viens otra norādīto valodu.
• Bērniem, kas aug ar OPOL, var būt grūti iekļauties sabiedrībā vidē, kurā runā vairākuma valodā, piemēram, skolā vai ar vienaudžiem. Tas var izraisīt izolētības sajūtu vai grūtības veidot draudzības.
Darījums ir bērnu individuāla izvēle. Bērni parasti dabiski sliecas lietot to valodu, kuru viņi visvairāk dzird, kad atgriežas mājās no skolas, un tas var apgrūtināt vecākiem konsekventi pieturēties pie mazākumtautību valodas lietošanas. Daži bērni var arī vilcināties runāt minoritātes valodā draugu vidū, lai neizceltos, kas vecākiem rada vēl vienu izaicinājumu. Un, kad runa ir par mājasdarbiem, bērni var dot priekšroku palīdzībai valodā, kuru viņi mācās skolā, tādējādi radot spiedienu uz vecākiem mainīt valodu. Daudzas ģimenes, kas sāka ar OPOL, galu galā izvēlējās elastīgāku jaukto valodu pieeju, uzskatot to par praktiskāku risinājumu.
Valodas stratēģijas izvēli ietekmē dažādi praktiski un emocionāli faktori. Vecākiem ir jāorientējas, kā nodrošināt gan kvalitatīvu, gan kvantitatīvu valodas apguvi, jo īpaši mazākumtautības valodas apguvi, galvenokārt izmantojot sociālo mijiedarbību. Šo lēmumu pieņemšanas procesu ietekmē vecāku valodu zināšanas, viņu vēlmes un kopienas konteksts. Būtisks apsvērums ir arī valodas lietošanas nepieciešamība, jo bērniem ir jābūt iespējām lietot abas valodas, jo īpaši minoritātes valodu.
Tomēr tā nav vienīgā pieejamā pieeja. Šeit ir dažas alternatīvas:
1. Mazākumtautību valoda mājās (ML@H): Šajā pieejā mazākumtautības valoda tiek lietota tikai mājās neatkarīgi no klātesošo personu skaita. Šajā gadījumā abi vecāki var runāt minoritātes valodā gan savā starpā, gan ar saviem bērniem.
2. Laika un vietas stratēģija: Šajā stratēģijā katrai valodai tiek noteikts konkrēts laiks vai vieta. Piemēram, vienā valodā var runāt mājās, bet citā – ārpus mājas vai noteiktu pasākumu laikā.
3. Jaukto valodu politika: Dažas ģimenes izvēlas pieņemt jauktu valodu politiku, kad abi vecāki runā abās valodās pārmaiņus vai jauc valodas teikumos. Tas var radīt jauktu valodu vidi, kas dažām ģimenēm šķiet dabiskāka.
4. Valodas apguve ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību: Cita alternatīva ir iepazīstināt bērnus ar mērķa valodu, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, piemēram, grāmatas, filmas, mūziku un izglītojošas programmas. Pat tad, ja vecāki nerunā attiecīgajā valodā brīvi, tas tomēr var nodrošināt saskarsmi ar valodu un palīdzēt attīstīt valodas prasmes.
5. Iesaistīšanās sabiedrībā, valodu nometnes vai imersijas programmas: Ja kopienās, kurās kāda valoda ir ļoti izplatīta, iesaistīšanās kopienas pasākumos, piemēram, kultūras pasākumos vai valodas nodarbībās, var papildināt valodas apguvi mājās.
6. Svarīgas personas bērnu tuvumā: Valodas auklītes vai skolotāji un mijiedarbība ar vienaudžiem.
Ģimenēm ir svarīgi ņemt vērā savus unikālos apstākļus, vēlmes un mērķus, izvēloties pieeju daudzvalodības veicināšanai savā mājsaimniecībā. Tas, kas vislabāk darbojas vienā ģimenē, var nedarboties tik efektīvi citā ģimenē.
Daži vecāki izvēlas izvēlēto valodas stratēģiju jau no paša sākuma, bet citi var pievērsties tai pēc tam, kad saskaras ar grūtībām, piemēram, kad bērni sāk mācīties skolā, kad ierodas jauni brāļi un māsas vai ja vecāki, kuri runā vairākuma valodā, nolemj līdztekus mazākumtautības valodai izmantot arī vairākuma valodu, jo īpaši mazākumtautību valodas mājās (ML@H). Valodas stratēģijas efektivitāte patiešām tiek pārbaudīta, kad bērni integrējas sabiedrībā. Tā rezultātā daudzas ģimenes pārskata savas stratēģijas, lai pielāgotos mainīgajām situācijām. Tās atzīst, ka viņu bērni var nesasniegt tādu pašu dominējošās valodas zināšanu līmeni kā viņu vienvalodīgie vienaudži līdz aptuveni piecu gadu vecumam, lai gan viņi galvenokārt ir iegremdēti dominējošās valodas vidē. Emocionāli apsvērumi ir saistīti ar stratēģiju saglabāšanu pēc tam, kad bērni uzsāk formālo izglītību. Vecāki ir noraizējušies, vai bērni varēs ērti integrēties apkārtējā vidē, jo viņi arvien vairāk laika pavada ārpus mājām.
Atcerieties arī, ka bērni var pretoties tam, ka mazākumtautības vecāki runā vairākuma valodā, jo viņiem tas var šķist sveši vai nedabiski. Un otrādi, viņi var dot priekšroku tam, ka mazākumtautību vecāki sazinās mazākumtautību valodā, uzskatot to par autentiskāku un patiesāku. Turklāt bērni var pat izteikt vēlmi, lai abi vecāki runā tikai vairākuma valodā, ja viņiem trūkst pārliecības par mazākumtautību valodu, jo īpaši, ja viņiem ir ierobežotas iespējas to lietot.
Nebaidieties meklēt jauktas valodas lietošanas iespējas. Viena no būtiskām priekšrocībām ir tās spēja veicināt saikni starp vecākiem un bērniem viņu dzimtajā valodā vai mazākumvalodā, ja vecāks, kurš runā dominējošā valodā, izvēlas iesaistīties. Parasti minoritātes valoda kļūst par primāro saziņas veidu ģimenē, savukārt majoritātes valoda tiek rezervēta vecāka, kurš lieto majoritātes valodu, un bērnu saskarsmei, kad viņi ir vieni. Izmantojot šo pieeju, bērni gūst dziļāku izpratni par vecāku autentisko būtību, atkārtojot OPOL un vienas valodas metodes divos vecākos novērotās priekšrocības. Turklāt šī stratēģija nodrošina bērniem bilingvālu paraugu vecāka, kurš runā vairākuma valodā, personā. Vecāki kalpo kā būtiski modeļi un ietekmētāji savu bērnu bilingvālās identitātes veidošanā, uzsverot vecāku iesaistīšanās nozīmi valodas attīstībā.
Lūdzu, atcerieties, ka bērni no ģimenēm, kas izmanto OPOL, nerunāja galvenajā valodā labāk nekā bērni no jauktajām ģimenēm. Tas liek domāt, ka bilingvālo bērnu audzināšanas atslēga varētu būt vairāk saistīta ar to, kā vecāki izmanto valodas mājās, nevis ar to, kā stingri pieturēties pie OPOL. Ģimenēm vajadzētu apsvērt katras valodas stratēģijas ierobežojumus un izpētīt dažādus veidus, kas atbilst viņu unikālajiem apstākļiem un mērķiem. Efektīva bērnu valodas attīstība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp vecāku iesaistes, konsekvences un abu valodu lietošanas, tādējādi uzsverot elastīgu pieeju nozīmi, kas pielāgotas individuālai ģimenes dinamikai.
